Mangolds

Mangolds

Reiz par nabadzīgo ļaužu sparģeli dēvētais mangolds mūsdienās ir vērtīgs dārzenis gardēžu restorānu virtuvēs.

Dzelteno, bāli zaļo, tumši zaļo un purpurkrāsas lapu garša līdzinās spinātiem, bet spēcīgie, krāsainie kāti garšo pēc sparģeļiem. Taču mangolds nekādā veidā nav saistīts ar šiem dārzeņiem. Tas ir no vienas ģints ar cukurbietēm, lopbarības bietēm un parastajām bietēm. Senos laikos mangolds auga Vidusjūras reģionā, bet kopš 400 g. p.m.ē. tas tiek kultivēts.

Ir divas dažādas kultivētas šķirnes

Šveices mangolds, kam ir raksturīgas spēcīgas, lielas centrālās dzīslas lapās, kas var būt līdz pat 30 cm garas. Tās mēdz būt baltas, dzeltenas, oranžas, zaļas, rozā vai purpura krāsā. Purpurkrāsas mangolds parasti ir visaromātiskākais. Tā kā kātu pagatavošanai vajag ilgāku laiku, ieteicams vispirms pagatavot tos, pēc tam dažas minūtes pirms gatavošanas beigām pievienot smalki sakapātas lapas. Mangolds ir viens no pirmajiem pavasara dārzeņiem. Šveices mangolda krāsainie paveidi ir pieejami tirdziņos līdz pat rudenim.

Lapu bietes ir ievērojami mazākas, taču tām, salīdzinot ar Šveices mangoldu, ir lielākas lapas ar šaurākām dzīslām. Šīs šķirnes dārzeņu garša ir maigāka nekā spinātiem. Tā kā pēc nogriešanas lapu bietes ataug un ir salizturīgas, tās var novākt visu gadu. Lapas var ēst svaigas salātos vai piecas minūtes blanšēt un tad pasniegt. Kāti īpaši jāgatavo, tie bieži tiek pasniegti ar bešamela mērci. Lapas var izmantot zupās un pildījumos, kā arī tartēs un sāļajos pīrāgos. Kāti un lapu dzīslas ir lieliski piemērotas sacepumiem un gatavotas savā sulā kā piedevas.

Teksts Rainers Meijers (Rainer Meier)